juris eckstein

All That Was…

Posted in memoriam by Juris on Decembris 19, 2009

Posted: 19 December 2009 04:48 PM

Yesterday evening Vera Belousova Leschenko (Lescenco) died. I ‘ve received this sad news from her assistent Olga Petukhova.

 

Leshchenko Peter Konstantinovich.
(Biography)

Prepared by the interrogation protocol of P. Leshchenko, each page of which he personally signed (materials of the case on charges Belousova-Leshchenko Vera G.)

Under Art. 58-1 “A” (counter-revolutionary activities) Criminal Code of the Russian Soviet Federated Socialist Republic.

An Actor ( Singer).

Born1898.  in the village Isaev, the former province of Kherson  (now the Odessa region).

Russian.

Romanian citizen . Secondary Education, speaks Russian, Ukrainian, Romanian, French and German.

In March 1951  has arrested by the KGB in Romania.

Died in prison July 16, 1954

 

In February 1926 Leshchenko  had accidentally met his Bucharest acquaintance Jacob Voronowsky in Paris . He was going to go to Sweden, offering Leshchenko a dancer’ opportunity at the restaurant “Normandy”. Until the end of April Leshchenko act in that restaurant. Here he met  Zinaida Zaķit  from Riga, Latvian dancer.

1926-1931

Polish musicians who previously worked in a restaurant of Chernivtsi, who had a contract with the Turkish theater in the city of Adana, invited Peter Leshchenko and Zaķit to go with them on tour. May 1926 to August 1928 the family duo made tours of Europe and the Middle East – Constantinople, Adan, Smyrna (where Leshchenko married to Zaķit), Beirut, Damascus, Alepu, Athens, Thessaloniki and Constantinople. 

 Until December 1930 he had worked alone in Rigas cafe “AT”.
In January 1931 a son Igor (Ikki) Leshchenko was born. 

1931-1933

His theatrical agent Duganov arranged Leshchenko month trip of  the concerts at Liepja (Latvia). At the same time Leshchenko has contract with a summer restaurant “Jurmala”. All summer 1931 carries with his family to Liepaja. Upon his return to Riga again working in “AT” cafe. 

There  was an acquaintance of the singer with the composer Oscar Stroks – the creator of well-known  tango: “Black eyes”, “Blue Rhapsody”, “Tell me why” and others. Lechenko worked also  with other composers, in particular,  with Mark Marianovsky – the author of “Tatiana”, “Miranda”, “Nastja-berry”.

1931 Music  record company of Riga had  suggested Leshchenko ten days to go to Berlin for  recording his songs by  the firm Parlafon of  Lyundshtrem. Leshchenko has also got a contract with the Romanian branch of the British record company «Columbia» (recorded about 80 songs), «Parlophon» (Germany), «Electrecord» (Romania), «Bellacord» (Latvia).

He went to the  Odessa, occupied by Romanian troops,  May 19, 1942, 

In Odessa he met Vera Belousova, a student of the Odessa Conservatory, a musician, singer.  Making Belousova proposal he went to Bucharest to divorce to Zaķit.

March 26, 1951 Peter Leshchenko was arrested by the KGB diring his concert in Bucharest.

August 5, 1952 Belousova was sentenced to death, but conviction was changed for 25 years of the  imprisonment in Stalin’ concentration camp in Ivdel , but has released in 1953 after as the  lack of evidence.

Leshchenko died in the Romanian prison hospital on July 16, 1954.

Thanks & via Vera Lechenko’s webpage http://petrleschenco.ucoz.ru/

Great Russian singer Peter Leshchenko was loved.

P.S. In early 2009 the author has got a message:

” Please,  check about Zakit. I’m writing the book  about Peter Leshchenko now. He was arrested as he was a Romanian citizen, then imprisoned in 1951.

I am married to Peter Leshchenko in 1942. (I was  20 years old) I had been  transferred to the USSR for the camp Ivdel prison. In 1954, I have learned that Peter Konstantinovich is not  more. His only son, Igor had a daughter. This is my information only.  Help to find more.

Thank you for your listening.

Vera Leshchenko”

Peter & Vera Leshchenko

Yegor Gaidar’ memories

Posted in memoriam by Juris on Decembris 16, 2009

He was always very serious about his beliefs, but never about himself.

Almost by Chesterton.

Being  acting Russian Prime Minister for some six months, he actually led Russia away from the famine and civil war, where it was due to many decades communists and the KGB’ rule.

Those ones who nowdays call themselves “Russian patriots” had called him the first person to be hanged on the first lamp-post. 

As “one who should be responsible for the famine and civil war” in Russia.

The author is one who had the good fortune to talk to him, so I might say that he was a true intellectual, with his usual fine sense of humor.

As also a true patriot of Russia. Despite the fact that he preferred Scotch more than Russian vodka.

‘Brave men are all vertebrates; they have their softness on the surface and their toughness in the middle’ , Gilbert K. Chesterton said.

It seems, Yegor Gaidar was a true brave man.

Juris Eckstein.

Tagged with:

Latviešu ģenerāļi krita Piemaskavā

Posted in memoriam by Juris on Decembris 15, 2009

Juris Ekšteins, «Latvijas Avīze» 
Piektdiena, 29. jūnijs (2007)

Suhanovkas cietums un sovhozs «Komunarka» Piemaskavā ir daudzu latviešu nāves vieta.

Apzīmējums «trīsdesmit septītais gads» kļuvis par terora sinonīmu daudzās valodās. Slepenajos Piemaskavas Iekšlietu tautas komisariāta (NKVD) poligonos un saimniecībās vispirms masveida apšaušanā gāja bojā Krievijā dzīvojošie latvieši, bet dažus gadus vēlāk nāve turpat gaidīja arī neatkarību zaudējušās Latvijas diplomātus un armijas vadību. Tas bija 1937. gada terora turpinājums.

Vadoties no staļiniskā principa «PSRS robežas ir nepārtraukta frontes līnija», to laikam būtu jāuzskata par sinonīmu vārdam «karš». Skatoties no malas, karš pret pašu iedzīvotājiem bija it kā noslēpts, tikko manāms. Staļina totalitārā režīma karš pret savas valsts tautām kļuva par karu pret jebkuru tautu vispār. Ne tikai PSRS iedzīvotāji, arī Latvijas Republikas valsts un armijas vadītāji ir krituši šajā karā.

«Izņemt latviešus»

1937. gada gaitā pēc NKVD vadītāja Nikolaja Ježova norādījuma — «operatīvās pavēles» — notika masveida nošaušanas visā PSRS teritorijā. 1937. gada 30. jūlijā izdotā pavēle nr. 00447 bija vērsta pret zemniekiem, garīdzniecību un inteliģenci. «Pirmās kategorijas» pavēle (t. i., par nošaušanu) paredzēja nošaujamo cilvēku normu — 5000 cilvēku Maskavā vien; visā valstī šis plānotais skaitlis sasniedza apmēram pusmiljonu cilvēku. «Otrā kategorija» — tai piekritīgajiem bija paredzēti ilgi staļinisko nometņu sodu termiņi.

Četras 1937. gadā izdotās NKVD «operatīvās pavēles» paredzēja veikt «nacionālas operācijas» pret vāciešiem, poļiem, «harbiniešiem» (kad līdzās ar krieviem, kuri bija atgriezušies no Ķīnas, tika represēti arī ķīnieši, korejieši un japāņi). Bet NKVD 1937. gada 30. novembra pavēle nr. 49990 pieprasīja «izņemt» (izjatj — krievu val.) visus latviešus, kuri «rada aizdomas par kādu kontrrevolucionāru darbību». Tāda «izņemšana» notika, vadoties pēc īpašiem latviešu sarakstiem. Uz 1937. gada 3. decembra slepenās direktīvas, kas faktiski kļuva par atļauju latviešu apšaušanai, atrodams J. Staļina personisks paraksts.

Par cilvēku iznīcināšanu liecina arī padomju statistikas fakti. Pēc 1926. gada PSRS tautu skaitīšanas datiem, valstī dzīvoja ap 200 tūkstošiem latviešu. Pēc Otrā pasaules kara PSRS teritorijā latviešu skaits jau bija mazāk nekā 100 tūkstošu, lai gan nekādi būtiski latviešu migrācijas procesi nebija notikuši. Tātad daudzi latvieši bija gājuši bojā. Maskavā, piemēram, 1937. gadā dzīvoja 11 400 latviešu, bet 1939. gadā — vairs tikai 8314.

Kopumā Maskavas reģionā 1937.–1941. gadā represijās bojā gājuši 1740 latvieši.

Nāves vieta «Komunarka»

Cik līdz šim bijis iespējams uzzināt, starp vairāk nekā 20 tūkstošiem NKVD Butovas poligonā Piemaskavā nošauto upuru 1328 ir latvieši. Bet par mūsdienās pieejamo Butovas teritoriju runājot, ir jāņem vērā, ka tā ir tikai kādas plašas, līdz pat šai dienai slēgtas zonas neliela daļa. Dažus kilometrus tālāk ir bijušā sovhoza «Komunarka» teritorija — agrāk tā bija slēgtā zona — cits NKVD slepens «objekts». «Kompleksa» nostūrī atrodas Sv. Jekaterinas klosteris, kur 30.–40. gados ievācās īpašs slepens politiskais cietums «Suhanovka».

«Komunarkā» 1937.–1941. gadā nāves sodi izpildīti apmēram 15 000 cilvēku, galvenokārt karavadoņiem, diplomātiem un valstsvīriem. Šeit «Komunarkas» upuru sarakstos mēs varam atrast arī Latvijas valsts darbinieku un armijas amatpersonu vārdus. Par vairākiem ilgus gadus domāja, ka viņi gājuši bojā Lubjankas un citos cietumos vai viņu bojāejas vieta nav zināma vispār.

Kā liecina «Komunarka» martirologs, 1941. gada 28. jūlijā šajā vietā tika nošauts Latvijas sūtnis PSRS, militārais un sabiedriskais darbinieks Fricis Kociņš. 1918.–1920. gadā Latvijas atbrīvošanas cīņu laikā viņš bija strēlnieks Kalpaka bataljona studentu rotā, apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni. 1940. gada 10. oktobrī NKVD F. Kociņu arestēja. Kā apgalvots PSRS Augstākās tiesas militārās kolēģijas spriedumā, par «pret Latvijas revolucionāru kustību aktīvu cīņu un izlūkošanas darbības organizēšanu». 1941. gada 7. jūlijā militārā kolēģija piesprieda F. Kociņam nāves sodu nošaujot. Sūtni pēc nāves reabilitēja saskaņā ar PSRS Prokuratūras spriedumu 1991. gada 16. oktobrī.

Tā paša 1941. gada 7. jūlijā PSRS Augstākās tiesas militārā kolēģija piesprieda nāves sodu kādam, kā teikts krimināllietā, pensionāram Hugo Celmiņam. Viņa vaina bija — «palīdzība starptautiskajai buržuāzijai un kontrrevolucionāra darbība». Latvijas armijas kapteinis, Rēzeknes kājnieku pulka komandieris, atbrīvošanas cīņu dalībnieks, Rīgas pilsētas galva, Latvijas sūtnis Berlīnē, zemkopības ministrs, izglītības ministrs, divreiz Ministru prezidents un ārlietu ministrs Hugo Celmiņš tika nošauts Piemaskavas «Komunarkā» 1941. gada 30. jūlijā. PSRS Prokuratūra viņu reabilitēja 1991. gada 17. oktobrī.

1941. gada 27. jūlijā pēc Augstākās tiesas militārās kolēģijas 1941. gada 8. jūlija sprieduma apsūdzēts «spiegošanā un aktīvā cīņā pret sarkanarmiju», «Komunarkā» ir kritis arī Jānis Zālītis — Kalpaka bataljona studentu rotas kājnieks atbrīvošanās cīņu laikā, Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieris, Latvijas sūtniecības Maskavā militārais atašejs. Viņu arestēja 1940. gada 2. septembrī. J. Zālīti reabilitēja ar Krievijas Federācijas Galvenās militārās prokuratūras 1992. gada 18. maija lēmumu. Vienā dienā ar J. Zālīti nošāva Oto Zeltiņu-Goldfeldu, Latvijas armijas pulkvedi, rakstnieku un žurnālistu, arestētu 1940. gada 23. oktobrī. PSRS Augstākās tiesas militārā kolēģija viņam piesprieda nāves sodu 1941. gada 7. jūlijā. Reabilitēts.

1941. gada 29. jūlijā ar PSRS Augstākās tiesas militārās kolēģijas spriedumu ar nāves sodu ir notiesāti Latvijas armijas virsnieki un ģenerāļi — Rēzeknes kājnieku pulka komandieris pulkvedis Rūdolfs Ceplītis, Latgales divīzijas komandiera palīgs ģenerālis Rūdolfs Klinsons, 24. teritoriālā korpusa komandieris ģenerālis Roberts Kļaviņš, Vidzemes divīzijas štāba priekšnieks ģenerālis Vilis Spandegs, 6. Rīgas kājnieku pulka strēlnieks Nikolajs Ošiņš, 183. divīzijas štāba priekšnieks pulkvedis Kārlis Lejiņš, Galvenā štāba administratīvās pārvaldes nodaļas priekšnieks pulkvedis Aleksandrs Kristovskis, 183. divīzijas komandieris ģenerālis Andrejs Krustiņš.

PSRS Augstākās tiesas militārā kolēģija piesprieda nāves sodu vēl vienai Latvijas armijas ģenerāļu grupai 18. jūlijā. Tie bija — Zemgales divīzijas komandieris, Daugavpils garnizona priekšnieks ģenerālis Žanis Bahs, aviācijas priekšnieks ģenerālis Jānis Indāns, 24. teritoriālā korpusa artilērijas priekšnieks ģenerālis Arturs Dannebergs; 24. teritoriālā korpusa aizmugures priekšnieks ģenerālis Arturs Dālbergs, 20. kavalērijas pulka komandieris pulkvedis Jānis Puksis, 181. divīzijas štāba priekšnieks pulkvedis Jūlijs Rozentāls.

Visi viņi tika notiesāti par «dalību kontrrevolucionārā darbībā» un reabilitēti ar PSRS Augstākās tiesas militārās kolēģijas 1957. gada 30. novembra slēdzienu, atskaitot Žani Bahu, viņu Krievijas Militārā prokuratūra reabilitēja tikai 1992. gada 20. aprīlī.

Cietums ar krematoriju

Latvijas armijas karavadoņi gāja bojā vienā un tajā pašā dienā — 1941. gada 16. oktobrī. Tā bija diena, kad vācu armija cieši pienāca pie Maskavas pilsētas robežām un radās tās ieņemšanas draudi. Padomju Savienības vadībai nebija vēlams, lai Latvijas valsts un armijas pārstāvji nokļūtu vāciešu rokās. Polijas armijas virsniekus karagūstekņus NKVD nošāva Katiņas mežā. Padomju režīmam, protams, bija iemesls turēt noslēpumā faktu, ka Latvijas amatpersonas un militārie darbinieki ir ieslodzīti NKVD cietumā.

Izejot no tā brīža Maskavas frontes apstākļiem, var pieņemt, ka Latvijas militārpersonas pirms nošaušanas atradās kaut kur netālu no Butovas, nevis Maskavā. Tajā laikā visi izbraukšanas un iebraukšanas ceļi pilsētā bija slēgti un nocietināti ar prettanku grāvjiem, mīnu aizsprostiem. Viss transports bija mobilizēts un nosūtīts uz fronti. Iespējams, pat ja latvieši atrastos kādā Maskavas cietumā — Lubjankā, Butirkos, Tagankā vai Lefortovā —, arī tur viņiem izpildītu nāves sodu. Vienīgais cietums, kas atradās tieši līdzās slēgtajai zonai «Komunarka», varētu būt bijis Suhanovkas cietums.

Mēs varam gūt aptuvenu priekšstatu par situāciju tikai pēc dažām bijušo cietumnieku liecībām, jo arhīvu dokumenti joprojām atklāti nav pieejami. No apmēram 30 000 Suhanovkas cietumnieku laikā no 1937. līdz 1953. gadam tikai nedaudziem izdevās palikt dzīviem. No viņiem kļuvis zināms, ka nevienam Suhanovkā nebija norādīts vārds vai uzvārds. Visiem, arī apsardzei, bija tikai numuri. Gandrīz visus ieslodzītos turēja vieninieku kamerās, un šie cilvēki maz ko zināja cits par citu. Cilvēku fizisku iznīcināšanu šeit uzskatīja par parastu praksi — vietējie iedzīvotāji atmiņās piemin neaizmirstamo Suhanovkas krematoriju dūmu saldeno smaku, kas šajos gados nepārtraukti bijusi jūtama gaisā. Šeit čekisti turēja PSRS ārlietu valsts komisāra Vjačeslava Molotova sievu Poļinu Žemčučņikovu un 30. gados Vācijā strādājušo padomju diplomātu Jevgeņiju Gņedinu. Viņa atmiņās «No labirinta izejas» mēs varam lasīt par Suhanovkas pieredzi, kā arī Molotova–Ribentropa pakta seku otro pusi — NKVD Gņedinu arestēja pēc «draudzīgā» gestapo safabricēta materiāla. Cits Suhanovkas cietumnieks, PSRS diplomātiskais pārstāvis Berlīnē Grigorijs Astahovs pats bija šā pakta sagatavošanas dalībnieks. Suhanovkas cietumā savas pēdējās dienas ir pavadījis arī tā dibinātājs — tautas komisārs N. Ježovs.

70 tautas

Visus staļiniskā terora upurus — Latvijas valsts un armijas darbiniekus — 80. gadu beigās un 90. gadu sākumā Padomju Savienības un vēlāk Krievijas Federācijas tieslietu iestādes ir reabilitējušas. Tas ir ļoti svarīgi. Tas nozīmē — ir atzīts, ka visas viņiem inkriminētās apsūdzības it kā par noziegumiem un «graujošo darbību» ir bijušas meli, un PSRS un Krievijas Federācijas tiesībsargājošajām iestādēm nošautie Latvijas valsts pārstāvji bija jāatzīst par nevainīgiem. Taču tieši Latvijas pārstāvju it kā «graujošā darbība» pret Padomju Savienību 1940. gadā taču kļuva par ieganstu padomju tanku iebraukšanas un neatkarīgās Latvijas okupācijai.

Butovā ir piemiņas akmeņi, bet nav nekādu piemiņas zīmju atsevišķu tautu upuriem. Un šāda pieeja ir jāuzskata par ļoti pareizu. Jo šeit, brāļu kapos, mūžībā kopā ir krievi un poļi, Vācijas un Pievolgas vācieši, ungāri un austrieši, dāņi un angļi, ukraiņi un slovāki, somi un igauņi, franči un beļģi, horvāti un serbi, ebreji un lietuvieši, gruzīni un osetīni, itālieši un grieķi, irāņi un asīrieši, rumāņi un bulgāri, ķīnieši un korejieši, zviedri un šveicieši, armēņi un turki, baltkrievi un latvieši. Pat kādi seši japāņi un viens būrs, kurš dzīvoja Maskavā, tika nošauti Butovā. Pavisam kopā 70 tautību pārstāvji ir apbedīti šeit.

So, what about Maria Leiko?

Posted in memoriam by Juris on Decembris 15, 2009

It was a tale a family loss that turned to tragedy. It began when Maria journeyed from her native Riga to Tbilisi in 1936 to mourn the death of her daughter Nora and collect her newly motherless granddaughter. But instead of returning to her native Latvia with her granddaughter, the writer and successful stage and screen actress made a fateful decision to accept work at Skatuve Latvian Theatrical Company in Moscow

Instead of making a comfortable final act to star career Laiko was soon caught up in the violent whirlwind of Stalin purges. With 30 of her colleagues at Skatuve, she was summarily shot as a spy, Nazi and Latvian nationalist within just two years.

Born the daughter of worker in 1887 in Riga, 17 years old Maria has moved to Vienna and after – to Berlin. She started with Fridrich Murnau as his muse and the star, then played at Max Reinhardt’ theatre.

Maria has left Germany after Nazi came to power in 1933. Her stage career in Riga National Theatre was very successful. One of her stage-partners was the great Russian actor Mikhail Chekhov (the nephew of famous Russian writer), emigrated from Stalin’ Soviet Union, there is name of Maria Leiko in Napoleonic Encyclopedia after her role in “Maria Valevska”  drama in Riga, 1934.

In 1930. Maria’s daughter Nora fell in love with an officer of Soviet diplomatic service to Berlin ( he was native Georgian man) and was married. (His second name was Chichavaya, it isn’t really Georgian surname, most probably – Abkhazian one). Within a few years Nora’s husband was posted back to Tbilisi, where the couple settled to start a family. But disaster struck when Nora died giving birth to the couple’s first child shortly after moving to Tbilisi in 1934. The child lived with her father, who named her after her late mother – Nora. In 1936. it was decided that she should be raised by her grandmother for Riga.

So , she left to Tbilisi, but stayed in Moscow, in Butova NKVD-KGB’ secret polygon for ever. No any information about little Nora destiny.

 

One Shot Illusion

Posted in memoriam by Juris on Decembris 15, 2009

In the light of this February day, in one instant before Maria Karlovna have killed a shot in a nape, she has seen huge black trench, half filled with human bodies, some men and women besides of her at edge of the trench, falling in it and already laying there to put them down for the bodies, and herself- among these men and women. There was her turn now. It could seem, that she stands on proscenium; the orchestra pit blackens before her, the stage behind. Her enter now was. It was impossible to play it, but she already was finally approved on this role – a role of Latvian woman that should be shot in the light of this February day.

In that day sixty-five years ago 229 Latvians were shot on firing range of NKVD (the precursor of the KGB) at Butova on Feb, 3.1938. Actually, Latvians were shot as large compact groups also in other days of that year. For example, 74 Latvian names can be found out in lists of executed in Butova for February 28 of the thirty-eighth.

There is no final figure for today, how many human beings at all is dug in trenches of Butova, by some estimations this number can exceed seventy thousand.

According to annually updating reports of “Butova’ firing range”, 20 765 representatives of 70 various nations were deleted by NKVD’ butchers, or chekists, since Aug.7, 1937 till Oct.19, 1938 at this place situated near Moscow. By the investigations of this Moscow issue authors, 1 142 people of this number were perished as they were Latvians, each sixth woman bring into being under the fire of NKVD’ troops was a Latvian here. Also more than 300 Latvians were shot then within another possessions of Stalin’ secret police at Moscow. According to the records of 1933, the number of Latvians then living in Moscow did not exceed half-percent of populations of the city. 

Nevertheless, exactly the day on Feb. 3 will forever remain in account of Stalin’ terror as “Latvians’ day”. Even if no more reasons than all of Latvian theatre troupe of Moscow, Skatuve, was shot in Butova in this day.

The theatre was established in 1919, as Osvalds Glaznieks, student and associate to legendary Moscow actor and art director Yevgeniy Vachtangov, had created it.  One of three Latvian theatres, acted in former USSR in 20-30 years of XX century as well as one of three national theatres of Moscow then, Skatuve – which means “stage” in Latvian – made considerable success at Moscow audience. What about Latvian community of Moscow, these just stand in awe of the actors of the theatre on Strastnoy Boulevard, 6.

The Latvians, more than 150 years living in Moscow, became relatively multiple after large waves of migration in 1915-1916. World War I made the government of Russia to relocate the works from front line Riga as well as another industrial Baltic cities to central Russia. Expert laborers of these plants leaved Latvia for Russian inside cities of Moscow, Nizhniy Novgorod, Tver, Smolensk and others.

Some part of migrants came back to Latvia at the early 20s however many Latvians were employed, or got married here; they did reside at Moscow. Moscow of that time, rich of its cultural traditions, the capital of vanguard and cosmopolitism, charmed Latvian artists and writers, architects and actors.

Some dozen of amateurs of Skatuve’ in the early 20s turn out to be the professional theatre up to the middle of 30th. Here, its studio, where young Glaznieks’ beginners studied the scenic art all over the mornings then entered in show at nights. There were 88 plays of Skatuve for the period of eighteen years of its existence.

In the middle of 30s theatre’ directors got a star of European cinema Maria Leiko for the troupe. Filmed by Fridrich Murnau as well as Berlin viewers at Max Reinhardt’ theatre had applauded her playing Latvian actress casually appearing in Moscow in 1935 has contracted to stay here, interested by idea new to her to play in Skatuve. She then did not know yet how much will pay for this interest.

The arrests of Latvians have accepted total spirit in the fall 1937. According to confession of one NKVD’ ex-officer, published by “Butova’ fire range”, “the mass arrests of so called ‘Latvian organization’ members have turned to literary stalk for ethnic Latvians and justifiable homicide of the grown part of male Latvian population in Moscow, as reached up to looking for Latvians in police registers “.  The main task of secret service departments became search of the Latvian names in house registers in day time; black prison-cars, or “black ravens” combed through the city, carrying these names owners out at night. Prisoners, Latvian families members, were faced to the choice of two “basic” accusations under shadows of ravens’ night flights: or belonging to “counterrevolutionary nationalistic nazi Latvian organization”, or ” espionage for the benefit of Latvia “. Actually a choice was not, as both statements meant the death sentence. So their real “guiltiness” was just belonging to Latvian family’ names.

Indeed the battle with “the Latvian organization” started with the confidential instruction to NKVD, sign by Stalin on December 3 1937, licensed worldwide terror concerning about 150 000 Latvians living then in the Soviet Union. The practice will be continued after Soviet occupation of Latvia in 1940, when hundreds of thousands of names of Latvians more will be add to this listing.

The Strastnoy Boulevard’ Theatrical House has become rather deserted now. The viewers got at Skatuve at night December 8 1937, seemed, have faced too advanced performances display: there were no men in show, but the actresses on stage. Only courageous improvisation of women played in absence of actors has rescued this illusion. Audience hardly probable has suspected, that there weren’t actors at theatre already indeed, as roles in the play staged by ‘chief director’ of the state were allotted already. The curtain was shot. Women have left followed men. Up to the fall of December everyone was arrested in Skatuve.

Dec 27 1937 Moscow municipal board has officially resolved to close the theatrical house on Strastnoy Boulevard, as “existence of Latvian theatre at Moscow is not advisable”. There was nobody in Latvian theatre up to then already. Moscow rule has come to a conclusion “to dismiss the actors from office since January 1,1938 paying them allowance for two weeks”. Actors have not got this – a February 3 theatre was executed.

It is evidently that great efforts have been attached to cancel just the name of Latvian theatre forever. There was no a speech nor about Skatuve, nor about destiny of its actors for fifty years. As a problem ”so what happened to our Maria Leiko at last?” didn’t leave somebody alone in Latvia as Soviet secret police staff players after a pause did some casual reply a kind of “well, she hung herself on silk German-made stocking in prison cell ”. However, the KGB files do not burn. Some part of it was published for the brief period in the early 90s, including this:

” Leiko Maria Karlovna, born in 1887 in Riga (Latvia), Latvian, from workers, non member of Communist party, low educated, the actress of Latvian theatre “Skatuve”.
Address: Moscow, Obolenskiy lane, 9, build.3, ap.58.
Arrested December 15 1937.
By the Commission of NKVD and Prosecutor’s of the USSR from January 24 1938 as member to Latvian counterrevolutionary nationalistic nazi organization sentenced to death penalty – an execution.
Executed February 3 1938.
Rehabilitated 12 May 1958 “

At March 2002 commission of Moscow city government has officially refused to Latvian community of Moscow in installing the memorial board in memory about Skatuve. Latvians addressed to Moscow rule with request to install on building of the theatre memorable board, which planned to make on own paying on already existing outline. The city authorities have exuded inadvisable installing such sign on house 6 on Strastnoy Boulevard, having recommended searching for “some another forms” for memorial of Latvians. Such decision of the commission of Moscow government was sent in the address of Moscow Latvian Culture society.

The house on Strastnoy Boulevard does yet exist in Moscow. Once upon a time Latvian theatre Skatuve was being here. As there are no “some another forms» so there is some reason to remember its participants as they have paid their own life for this participation.

Here are their names: Manager Roberts Bancans (born 1892), directors Adolfs Vanadzinis (born1884) and Karlis Kruminis. The Actresses: Irma Balode (1907), Zelma Zudraga (1910), Lidiya Berzina (1911), Marta Kalnina (1892), Zelma Boksberga (1912), Maria Leiko(1887), Matilida Prince (1898). The Actors: Janis Baltauss (1894), Karlis Baltauss (1904), Augusts Kruminis (1884), Voldemars Baltgalvs (1911), Andrejs Ose (1899), Rudolfs Bancans (1898), Reingolds Preimanis (1902), Alberts Zvaguls (1904), Eriks Feldmanis (1913), Oskars Zebergs (1905), Vilis Forstmanis (1894), Roberts Cirulis (1896).
Choreographer Nikolay Zubov (1904), artists Karlis Veidemanis (1897), Arturs Rudzitis (1893), Alfreds Tikums (1895), assistant Elfrida Lesina (1898), stage director Fricis Ulmanis (1899) and stagehand Roberts Bredermanis(?).

The chief director of Skatuve, Vachtangov’ troupe actor Osvalds Glaznieks was perished in one of thousands of Soviet concentration camps in March 17 1947.

 By Juris Eckstein

Sveiki!

Posted in Uncategorized by Juris on Decembris 13, 2009

“Hey, You!” (c).

 

Welcome!

My recent publications here above.

Regards,

Juris

Tagged with: